- Export
- Short link
- Share this page onTwitterFacebookLinkedin
Machine translations can contain errors potentially reducing clarity and accuracy; the Ombudsman accepts no liability for any discrepancies. For the most reliable information and legal certainty, please refer to the source version in English linked above.
For more information please consult our language and translation policy.
Eiropas ombuda runa - Vai ir klasisks parlamentārais ombuds?
Speech - Speaker Jacob SÖDERMAN - City Vienna - Country Austria - Date Tuesday | 03 June 1997
1987. gadā V. Pickl, toreizējais Austrijas Ombuda padomes direktors, Ombuda žurnālā uzrakstīja rakstu, kurā viņš apgalvoja, ka idejai par ombudu ir islāma saknes. Laiku pa laikam tas tika pieminēts, lai dažkārt apšaubītu to, cik svarīga ir Zviedrijas iniciatīva 1809. gadā ievēlēt ombudu ar konstitucionālu mandātu, ko bieži dēvē par klasisko ombudu vai klasisko parlamentāro ombudu.
Ir pilnīgi taisnība, ka islāma tiesību tradīcijā ir ideja par augstu amatpersonu, kas nodarbojas ar sūdzībām, ko tauta adresējusi valdniekam. Taisnība ir arī tas, ka Zviedrijas karalis Karls XII rakstīja vēstuli savai valdībai, ierosinot izveidot Augsto ombudu, kad viņš bija viesis vai ieslodzītais Turcijas imperatora tiesā 18. gadsimta sākumā; gandrīz 100 gadus pirms datuma, kas izmantots kā zīme Zviedrijas ombuda biroja izgudrojumam. Šķiet, ka viņš ir iedvesmojies no augsta līmeņa amatpersonas prakses, kas nodarbojas ar iedzīvotāju sūdzībām šajā tiesā. Viņš bija tur, jo viņš un viņa armija bija zaudējuši cīņu pret krievu caru un viņa karaspēku Poltavā 1712. gadā, un viņam bija jābēg uz Turciju.
Tomēr tā nebija ombuda biroja izveide, kā mēs to pazīstam šodien. Patiesībā daudzās Karaliskajās tiesās Eiropā bija augstas amatpersonas, kas izskatīja sūdzības karalim, dažas no tām bija Aragonas Justitia mērs, kuru nepārprotami iedvesmoja islāma piemērs, citas skaidri izveidoja tikai praktisku iemeslu dēļ. Nē, Zviedrijas ombuda idejas izgudrojums stājās spēkā ar 1809. gada konstitucionālo reformu, kad Zviedrijas likumdošanas iestādei Ständerna tika piešķirtas tiesības ievēlēt tieslietu ombudu pēc tam, kad gandrīz visu iepriekšējo gadsimtu tā bija apstrīdējusi šīs tiesības ar karali.
Kad parlamentam tika dotas tiesības ievēlēt tieslietu ombudu, viņam bija jābūt pilnīgi neatkarīgam no karaļa, viņa valdības un administrācijas. Galvenā doma bija piešķirt ombudam tiesības uzraudzīt administrācijas likumību likumdošanas varas vārdā, bet tajā pašā laikā neatkarīgi no šīs iestādes. Likumdošanas pilnvarām nebija tiesību iejaukties ombuda darbībās, jo īpaši attiecībā uz konkrētu lietu. Tomēr tā varēja komentēt viņa veikumu saistībā ar viņa gada pārskatu.
Zviedrijas ombudam tika piešķirtas arī plašas pilnvaras, tiesības uzraudzīt ne tikai valsts pārvaldi, bet arī tiesu iestādes. Viņam bija tiesības ne tikai sniegt ieteikumus, bet arī vajadzības gadījumā veikt civildienesta ierēdņa vai tiesneša kriminālvajāšanu vai lemt par to. Viņam būtu ne tikai jāreaģē uz sūdzībām, bet arī jābūt tiesībām uzņemties iniciatīvu. Es uzskatu, ka ir svarīgi uzsvērt, ka ombuds neizsaka komentārus par tiesas lēmuma pamatotību un reti par administratīvu lēmumu. Viņš koncentrējas uz procesuālajiem jautājumiem, piemēram, vai personai ir nodrošināta taisnīga uzklausīšana, vai ir bijušas likumīgas tiesības veikt kratīšanu, vai arī lēmumi ir pienācīgi pamatoti.
Visbeidzot, es vēlos uzsvērt, ka šis konkrētais ombuds, kuru es uzskatītu par klasisko parlamentāro ombudu, darbojas ļoti publiski. Viņa lietas un atklājumi parasti ir atvērti ikvienam mācīties. Ombudu ievēl uz noteiktu laikposmu, kura laikā viņa atstādināšanai no amata ir vajadzīgi ļoti nopietni iemesli. Viņu var ievēlēt atkārtoti.
Ilgu laiku Zviedrijai bija tikai viens sekotājs — Somija, kas 1917. gadā ieguva neatkarību, savā 1919. gada konstitūcijā izveidoja parlamentāro ombudu. Tad tikai 1955. gadā Dānija izveidoja ombuda biroju, kas kļuva par paraugu lielākajai daļai ombuda biroju, vismaz Sadraudzības valstīs, kā arī Eiropas ombudam.
Skandināvijas modelis bieži tiek minēts, bet Dānijas un Norvēģijas birojs (izveidots 1964. gadā) patiesībā ir skaidri atšķirīgs modelis. Jūs varētu teikt modernāku, ja vēlaties, bet patiesībā, skatoties tikai uz tās pilnvarām, tā ir daudz vājāka alternatīva daudzos veidos.
Dānijas Tiesībsarga birojam nav kriminālvajāšanas pilnvaru, bet tas var ierosināt tiesvedību ar prokurora starpniecību. Tā pamatā neuzrauga tiesiskumu, tā vairāk koncentrējas uz iespējamām administratīvām kļūmēm tradicionālās valsts pārvaldes darbībā. Tai nav tiesību uzraudzīt tiesu iestādes, un tās lietas lielākoties tiek izskatītas konfidenciāli. Tas ir modelis, kas iekaroja pasauli; sākot ar Jaunzēlandi 1963. gadā un pēc tam sekojot daudzās valstīs 60. un 70. gados. 1995. gada beigās 75 valstīs, tostarp 27 Eiropas valstīs, bija ombuda biroji ar dažādiem nosaukumiem. Pašlaik 12 no Eiropas Savienības dalībvalstīm ir ombuda birojs valsts līmenī, jo Beļģija un Grieķija nesen nolēma izveidot savu biroju.
Luksemburgā un Vācijā ir tiesības iesniegt lūgumrakstus Parlamentam valsts līmenī. Itālijā līdz šim ir bijuši tikai reģionālā un pašvaldību līmeņa ombudi, un Itālijas parlamentā laiku pa laikam tiek izskatīti tiesību aktu priekšlikumi.
Kāpēc daudzu ombudu biroju pamatā bija jābūt Dānijas modelim? Es domāju, ka tam bija trīs iemesli. Pirmkārt, tā bija elastīgāka un vieglāka kontroles sistēma nekā Zviedrijas modelis, jo īpaši daudzās valstīs lielā mērā tika apstrīdēta tiesu uzraudzība un tiesības veikt kriminālvajāšanu. Otrkārt, tās koncentrēšanās uz administratīvu kļūmju novēršanu un strīdu risināšanu starp pilsoņiem un administrāciju, kā arī labāku administratīvās uzvedības standartu izstrādi, šķiet, ir piesaistījusi valstis ar iedibinātu parlamentāro demokrātiju. Treškārt, pirmais Dānijas ombuds Stephan Hurwitz bija efektīvs ombuda idejas pārdevējs pasaules mērogā.
Protams, daudzas valstis ir devušas ieguldījumu šajā modelī ar savām izmaiņām; Francija un Apvienotā Karaliste ar politisko filtru - sūdzības iesniedzējam ir jāsaņem parlamenta deputāta vai senatora piekrišana pieņemšanai -, Spānija ar savu attīstīto un efektīvo reģionālo ombudu tīklu autonomajās kopienās un jūs šeit, Austrijā, ar savu trīs ombudu padomi ar konstitucionālām pilnvarām un neatkarīgām tiesībām uzraudzīt valsts pārvaldi.
Kāda ir labākā sistēma, ko ombudam patiešām vajadzētu darīt, vai vispār ir klasisks parlamentārais ombuds?
1974. gadā Starptautiskā Advokātu asociācija definēja "ombudu" šādi:
-
"Amats, kas paredzēts konstitūcijā vai ar likumdevēja vai parlamenta rīcību un ko vada neatkarīga augsta līmeņa valsts amatpersona, kura ir atbildīga likumdevēja vai parlamenta priekšā un kura saņem sūdzības no cietušajām personām par valdības aģentūrām, amatpersonām un darba devējiem vai kura rīkojas pēc savas iniciatīvas, un kurai ir pilnvaras izmeklēt, ieteikt korektīvus pasākumus un sagatavot ziņojumus."
Tas joprojām ir viens no labākajiem mēģinājumiem definēt ombuda biroju.
Visaptverošā un interesantā dokumentā, ar ko iepazīstināja bijušais Jaunzēlandes parlamentārais komisārs sers Džons Robertsons 6. Starptautiskā ombuda institūta konferencē Buenosairesā 1996. gada 21. oktobrī, viņš diezgan pesimistiski apgalvo, ka nav tīra ombuda iestādes modeļa, jo katra valsts ir integrējusi šo koncepciju savā konstitucionālajā un politiskajā sistēmā, lai izpildītu savas prasības.
Viņš arī norāda:
-
"ka pārāk liela uzmanība ir pievērsta tam, lai strīdētos starp modeļiem, kas tiek izstrādāti visā pasaulē". Un noslēdz savas piezīmes, sakot: "Patiesais pārbaudījums galu galā ir tas, cik neatkarīga tā ir kritizēt izpildvaras procesus, saukt valdību pie atbildības par savām kļūdām un panākt uzticamību un uzticēšanos gan valdībai, gan pārvaldītajiem"
Klausoties šī dokumenta prezentācijā, es lielā mērā piekritu tā vēstījumam. Mans tikko citētais fragments mani nedaudz apšaubīja. Es atklāju atkāpšanās sajūtu, ņemot vērā ombuda iestādes faktisko attīstību dažās valstīs ar sliktiem rādītājiem cilvēktiesību jomā.
Pārāk pragmatiska attieksme varētu novest pie ombuda biroja prasību vājināšanas līdz līmenim, kurā, piemēram, Ķīnas ministrija, kas izskata sūdzības, vai pats Fidel Castro varētu sākt sevi saukt par ombuda biroju.
Pat ja ļoti klasiskais parlamentārā ombuda birojs pastāv tikai dažās valstīs un visām tautām ir jābūt tiesībām veidot savus modeļus, lai kontrolētu valsts varu savā konstitucionālajā vidē, vienmēr ir jābūt ideālistiskam un stingram starptautiskam viedoklim, pamatojoties uz veiksmīgi strādājoša ombuda biroja pamatu.
Šajā atzinumā būtu jāiekļauj:
-
konstitucionālais mandāts, parlamenta vēlēšanas ar aizklātu balsojumu, patiesa neatkarības garantija, sūdzības iesniedzēja brīva piekļuve un tiesības uz pašiniciatīvas atzinumu, plašas pilnvaras un pietiekamas pilnvaras veikt izmeklēšanu un ziņot likumdevēja varas vispārējās uzraudzības ietvaros.
Es labi saprotu, ka tas nav iespējams visās valstīs jebkuros apstākļos, un es respektēju to tiesības pašām lemt, bet joprojām ir jābūt optimālam mērķim, uz kuru tiekties, pamatojoties uz klasiskā parlamentārā ombuda iezīmēm. Starptautiskajai ombuda kustībai ir jābūt patiesai apņēmībai attiecībā uz konstitucionālo demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām, pat ar nedaudz ideālistisku pārsvaru. Varbūt kāds nekad nesasniedz zvaigznes, bet zvaigznes ir rādījušas ceļu daudziem jūrniekiem nemierīgajos ūdeņos.
Pašlaik Eiropā ombuda birojiem un tamlīdzīgām struktūrām ir divi galvenie uzdevumi: viena ir pieaugošā vajadzība zināt un piemērot starptautiskās un Kopienas tiesības, bet otra ir straujās pārmaiņas valsts pārvaldē, privatizējot un slēdzot līgumus par sabiedriskajiem pakalpojumiem. Agrāk galvenais starptautiskais izaicinājums bija starptautisko cilvēktiesību konvenciju uzraudzība valsts līmenī. Ņemot vērā Eiropas Padomes aktīvo lomu kopš 1985. gada ar tās divreiz gadā rīkotajām apaļā galda sarunām ombudiem, šī darbība ir ierasta prakse lielākajā daļā ombudu biroju.
Tā kā lielākajā daļā dalībvalstu Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir iekļauta kā valsts tiesību akts, nav problēmu ar pilnvarām veikt uzraudzību.
Pavisam nesen Eiropas ombuda birojs ieviesa nepieciešamību valstu ombudiem rūpīgāk izpētīt, kā Kopienas tiesību akti un Eiropas pilsoņu tiesības, kas noteiktas Māstrihtas līgumā, tiek piemērotas valstu līmenī. Lai gan ir daudz darāmā, jo īpaši attiecībā uz noteikumiem par Eiropas pilsoņu pārvietošanās brīvību, es nedomāju, ka tas būs pārāk smags slogs valstu ombudiem. Es ļoti priecājos, ka varu apstiprināt, ka Austrijas Ombuda padome ir pilnībā sadarbojusies no šīs starptautiskās darbības sākuma.
Publiskā sektora pārveidošana kā modernizācijas līdzeklis, iespēja veikt ietaupījumus vai politiska pārliecība rada būtiskas izmaiņas sabiedrisko darbību risinājumā. Es uzskatu, ka mēs esam redzējuši tikai tā sākumu.
Kļūda, birokrātija vai slikta izturēšanās pret klientu neaprobežojas tikai ar publiskām darbībām, diemžēl tā pastāv arī privātajā sektorā. Attiecībā uz pilsoni, kuram ir tiesības uz sabiedrisko pakalpojumu, nav atšķirības, ja pret viņu slikti izturas valsts iestāde vai privāts uzņēmums.
Tādēļ tiesību sabiedrībā ir jānodrošina pilsoņu tiesības iesniegt sūdzību pat tad, ja publiska darbība tiek nodota privāta uzņēmuma vai apvienības vadīšanai. Manuprāt, valstu ombudiem ir pienākums būt aktīviem un ierosināt nepieciešamās izmaiņas tiesību aktos vai pat konstitūcijā, lai garantētu pilsoņu tiesību efektīvu uzraudzību šajā jomā. Tas būtu jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai dalībnieks ir publisks vai privāts, gadījumos, kad darbība tradicionāli ir publiska un kad to galvenokārt veic no publiskiem līdzekļiem. Meklējot elastīgākus sabiedrisko pakalpojumu veidus, nedrīkst aizmirst pilsoņu tiesības uz taisnīgu attieksmi.
Ir teikts, ka parlamentārā ombuda institūcija ir vissvarīgākā vienotā konstitucionālā attīstība šajā gadsimtā. Zviedrijas ombuds Claes Eklundh dažreiz citē vecu reliģisku zviedru tekstu, kurā teikts, ka Kristus ir Dieva ombuds uz zemes. Kad es biju parlamentārais ombuds Somijā, man bija asistents, kuram patika teikt, ka ombuds ir kā Santa Klauss, viņš nāk no ziemeļiem un dara tikai labas lietas cilvēkiem.
Dažreiz ombuds tiek salīdzināts ar Betmenu, Supermenu vai Robinu Hudu. Viņš nav neviens no viņiem. Tas parāda cilvēku vajadzību un cerību, ka kaut kur aiz pelēkās un masveida administrācijas vajadzētu būt kādam, kas palīdzētu vidusmēra pilsoņiem īstenot savas likumīgās tiesības.
Es vēlos uzsvērt, ka neviens ombuds nevar aizstāt profesionāli vadītu valsts pārvaldi un tās dienestus vai labi strādājošu tiesu varu, kas ir demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņi. Aktīvs un mērķtiecīgs ombuda birojs var paaugstināt pārvaldes kvalitāti no pilsoņu viedokļa un piešķirt tai humānāku un sociālāku seju, palīdzot pilsoņiem iegūt savas likumīgās tiesības.
Veiksmīga rīcība ir padarījusi to par unikālu instrumentu iedzīvotājiem mūsdienās. Turēsim to tā!
Es vēlos no sirds apsveikt Austrijas Ombuda padomi tās 20. gadadienā par tās dziļajiem sasniegumiem un ļoti novērtētajiem rezultātiem tās pirmajās divās desmitgadēs. Tā ir nepārtraukti cīnījusies par humānāku un sociālāku Austrijas publisko vidi. Es ceru, ka jūs skatīsieties uz nākotni ar cerību, ticību un spēku, lai noskaidrotu visus strīdus un problēmas, kas varētu rasties jūsu ceļā.
Paldies par uzmanību.
- Export
- Short link
- Share this page onTwitterFacebookLinkedin